Chapter 21: Par zaļu pat vēl zaļāks ir Amsterdamas gaiss 2.daļa

Tur nu mēs bijām – Amsterdamas centrā ar somām un miskastes maisu, bet bez idejas, ko darīt tālāk. Tā kā jau tuvojās Kristīnes darba laika sākums, mēs devāmies uz restorānu, cenšoties nepievērst sev uzmanību, bet laikam, ja tu tur ievandies iekšā ar drēbju kasti, gluži nemanāmi tas neizskatās. Pēc nelielas nepareizību izskaidrošanas darba kolēģiem, Kristīne uzsāka pavisam parastu darba dienu, kamēr es drudžaini meklēju pilnīgi jebkādu variantu, kur mēs varētu uz pusotru mēnesi apmesties. Dzīvokļu īres iespējas un to cenas Amsterdamā ir ļoti labs iemesls drudžainumam, starp citu. Pēc pāris stundām ēģiptiešu izcelsmes Tomijs, kuram tajā dienā acīmredzot bija ignorants garastāvoklis, pamanīja, ka kaut kas nav tā un apjautājās, kāpēc es sēžu restorāna stūrī un graužu nagus. Sarunas rezultātā atklājās, ka viņš labprāt mums piedāvātu izīrēt vienu no istabām savā mājā – viņš gan varēja aiztaupīt mums pāris stundu galvassāpes, pasakot to ātrāk, bet viss ir labs, kas labi beidzas, jebšu, sākas, un tā nu svinējām un priecājāmies atkal – mums ir mājas! Ar rozā spilveniem, baltu skapi, rotaļlietām un milzīgu bērna bildi pie sienas.

Tagad jau mūsu situācija izskatījās stabilāka, un varētu teikt, ka mēs uzsākām normālu dzīvi Amsterdamā, lai cik nepareizi arī šis vārdu savienojums izklausītos. Mums bija īrēta istaba un darbs, dienās, kad pilsēta mūs priecēja ar jauku laiku, kas bija pāris stundas saules lietainā nedēļā, mēs devāmies uz Vondelparku (pats parks ir tikpat wonderīgs, cik tā nosaukums) piknikot, iegādājāmies sava mūža pirmos viedtālruņus (ak, jā – ceļošana process ir kļuvis tik daudzreiz vieglāks pateicoties telefona Google Maps un tādām lietām), kā arī divreiz nokļuvām Nīderlandes lielākajā lietoto preču tirdziņā, kur varējām sapirkties jaunas lupatiņas, jo, gadu nēsājot vienus un tos pašus 5 drēbju gabalus, kas tev pieder, pēc kāda laika paliek baigi skumji.

Kādu rītu pamodāmies un atklājām, ka mums abām ir brīva diena, tāpēc izdomājām, ka varētu aizbraukt iedzert kafiju uz kādu citu pilsētu. Kartē izvēlējāmies vissmukāko nosaukumu un tā jau pēc dažām stundām bijām Hārlemā, apskatījām pilsētu, kas, principā ir tāda pati, kā visas pilsētas Nīderlandē. Atšķiras tikai kanālu un velosipēdu daudzums katrā no tām. Tur bija mazāk. Lai gan visur ir mazāk kanālu un velosipēdu kā Amsterdamā. Jebkur. Nedaudz atpūtāmies no galvaspilsētas drūzmas un, pēc veciem paradumiem vadoties, atpakaļ devāmies stopējot.

Tā mēs vadījām savas dienas Amsterdamā, mācoties un uzzinot, kā ir patiešām mēģināt dzīvot citā pilsētā. Nu jauki, nu! Tā kā mūsu draugi un darba kolēģi bija visai emocionālas būtnes, aptuveni 2 nedēļas pirms mūsu aizbraukšanas jau sākās atvadīšanās procesijas. Sākumā tās bija tikai runas par to, cik jauks ir bijis laiks kopā un kā mēs visi viens otram pietrūksim, tad sākās solījumi braukt ciemos/atgriezties, pēc tam nedēļas nogalēs bija jāiet ballēties (turklāt, kādā no šīm naktīm, kad mums aptrūkās ideju, ko darīt tālāk, mēs izdomājām balli turpināt vienā no restorāniem. Pāris stundas izmantojām savu dienesta stāvokli un cerējām ,ka mūsu boss neiedomāsies skatīties novērošanas kameru ierakstus), un šo visu atvadīšanās epopeju noslēdza lieliskas itāļu vakariņas tieši dienu pirms pametām mūsu gandrīz mājas.

Aizbraukšanas dienā mūs līdz lielceļam apsolīja aizvest viens no Kristīnes darba kolēģiem, taču, tā kā tā diena izrādījās silta un saulaina, šis plāns pārtapa par spontānu došanos uz aptuveni 30 km attālo jūrmalu, sauļošanos un pikniku tur, kā rezultātā, stopēt sākām tikai dienas otrajā pusē. Cik savādi bija pamest Rīgu ceļojuma sākumā, tik tagad – Amsterdamu.