Chapter 20: Par zaļu pat vēl zaļāks ir Amsterdamas gaiss 1. daļa

Daži no šī bloga ierakstiem top viegli, dažus ir interesanti rakstīt, daži ir tikai aptuvens pārstāts par to, kur bijām un ko darījām un tad ir šis, par kuru mēs sākām domāt jau esot Amsterdamā. Un katru reizi ar nedaudz izmisīgu smaidu mēs apstājāmies pie domas: „Ak vai, kā mēs to visu aprakstīsim?”

Mūsu Amsterdamas stāsts sākās ar stopēšanu cauri Nīderlandei. Aizbraucām līdz benzīntankam, lai nofilmētu dažus kadrus mūsu repa dziesmas video, taču, kamēr filmējām, kāds vīrietis apstājās un piedāvāja aizvest mūs līdz lielākam benzīntankam. Sacīts – darīts, un, kad izkāpām no mašīnas ar mūsu 110×60 cm „Hello, we would like to go to A’dam!”stopēšanas zīmi un sākām doties ceļa virzienā, kāda cita mašīna apstājās un piedāvāja mūs aizvest līdz pat Amsterdamas centram, pa ceļam izglītojot, kur un ko mēs drīkstam un nedrīkstam darīt šajā pilsētā. Tā nu jau dienas vidū bijām centrā un ar nepacietību un kafiju sākām gaidīt Viņu – mūsu Couchsurfing hostu, kurš, spriežot pēc bildēm internetā, ir visai ekstraordinārds cilvēks ar interesantiem stāstiem un neparastu dzīves uztveri. Jap jap, interneta bildēm bija taisnība. Ļoti.

Viņš mūs sagaidīja pie savas mājas durvīm ar milzīgu rožu pušķi. Mēs uzdāvinājām viņam vienu apvītušu narcisi. Kā izrādās, pie Viņa ciemos bija ieradies draugs uz vakariņām, un gribējis atnest puķes (jo vīrieši vīriešiem parasti nedāvina puķes) un puķu veikalā bija akcija – ņem divus pušķus un maksā par vienu.

Uz Viņa dzīvokļa durvīm ir numurs un plāksnīte ar uzrakstu „I’m not gay!” Kapēc? Jo Viņš nav gejs. Aiz šīm durvīm ir spogulis, viss aprakstīts ar tekstu: „Hi! My name is Dave or whatever”. Kāpēc? Jo Viņa vārds ir Deivs, bet īstenībā kāda starpība? Tad vēl gaitenis ar krāsainiem griestiem, kabarē mākslinieka cienīga tērpu kolekcija, grāmatu plaukts, kur var atrast literatūru sākot no mārketinga noslēpumiem un NLP līdz pasaules glītāko sēžamvietu (no visām pusēm) foto kolekcijai, galds ar diskobumbu, svecēm un diviem rožu pušķiem, milzīgi neona uzraksti, manekena kāja, saulesbriļļu kolekcija, lāča galva, baltas sienas ar iedomu pasaules vārdu uz vienas no tām, bet vispār mēs bijām ieradušās uz vakariņām un virtuvē omulīgi pļāpājām un vārījām saldo kartupeli.

Pirmais vakars bija ekspektācijām atbilstošs – mēs tikām iepazīstinātas ar Viņa draugiem, bet, protams, Viņa stilā. Virtuves sienas ir pilnas ar dzimumorgānu bildēm, kuras bija dzimšanas dienas dāvana, tā nu mēs uzzinājām, kā izskatās Viņa bijušā draudzene, labākais draugs utt zem-jostas-vietas. Pēc tam, apskatot Viņa drēbju skapi, mēs centāmies izprast, kāda varētu būt Viņa profesija. Mūsu minējumi bija kaut kur starp cirka mākslinieks un kabarē dejotājs, bet, protams, kļūdaini. Īstenībā Viņa darba vieta ir saistīta ar uzņēmumu akcijām un citiem mums neizprotamiem jēdzieniem. Katrā ziņā, kaut kas nopietns. Tad mēs centāmies sarunāties, bet jau pēc pirmajām 5 minūtēm ieslīgām diezgan dziļi filozofiskās sarunās, tad vēl pēc 5 sarunas temats varēja tikt pēkšņi nomainīts, un visam cauri vijās ideja – kāpēc darīt pareizi, ja var interesantāk? Viņš bija kaut kas starp dziļu racionalitāti un absolūtu vājprātu, Viņš mulsināja un pārbaudīja robežas un Viņš bija neizprotams. Haha un mēs bijām sajūsmā.

Taču mēs bijām ieradušās Amsterdamā, lai atrastu šeit darbu un uzsāktu garlaicīgu un ciešanu pilnu naudas pelnīšanas posmu 2 mēnešu garumā, tāpēc jau nākamajā dienā, neko nevelkot garumā, sākām darba meklējumus. Mēs gan skatījāmies sludinājumus internetā un rakstījām e-pastus, gan centāmies meklēt kaut ko caur aģentūrām, nu līdzīgi kā Grieķijā, tikai šeit vismaz bija cerība arī atrast darbu, ne tikai depresiju, nolemtību un slapjas kājas. Beigu galā visprimitīvākais paņēmiens arī izrādījās visveiksmīgākais – izprintējām katra 20 CV, paņēmām tūristu karti un sākām vienkārši ar teju neiedomājamu entuziasmu un platu smaidu iet iekšā katrā kafejnīcā un hostelī, jautājot pēc brīvām vakancēm. Labākais veids, kā apskatīt visu pilsētu, starp citu.

Pēc trim dienām mēs bijām krustu šķērsu izstaigājušas Amsterdamu, darba meklējumu laikā iepazinušās ar latvieti, kura strādā restorānā, sapratušas, ka šī ir diezgan traka pilsēta, sadraudzējušās ar mūsu spīdīgo laumiņu (jo šis ir visprecīzākais Viņa apzīmējums), Ziemassvētku eglīšu cienīgā paskatā apmeklējušas dažas interesantas ballītes un plkst. 11:00 es (Andra) biju uzsākusi savu pirmo darba dienu. Liekas, ka viss sāk iet uz labo pusi, taču mūs nomāca neliela problēma – mums nebija dzīvesvietas. Tā kā Viņš bija tikai mūsu CS hosts, pēc šim 3 dienām mums nācās pamest Deiva dzīvokli un domāt, ko darīt tālāk. Tā nu es mācījos taisīt Irish coffee un iegaumēt galdiņu numurus savā jaunajā darba vietā, bet Kristīne meklēja mums jaunu apmešanās vietu. Nekur tālāk par Couchsurfingu netikām, tādēļ uz 3 dienām apmetāmies pie Paula. Pauls bija vienkārši jauks puisis.

Un tad pienāca Kingsday – diena, kad visi amsterdamieši saģērbjas oranžās drēbēs, uz ielām piedzeras, braukā pa kanāliem ar laivām un ir nenormāli kaitinoši, ja tu strādā kādā ar klientu apkalpošanu saistītā darbā. Kristīne izbaudīja Kingsday burvību , tiekoties ar laumiņu un braukājot pa kanāliem, kā arī noslēdzot  vienošanos, ka mēs varam atkal apmesties pie viņa uz turpmākajiem 2 mēnešiem. Tātad, mums ir mājas! Diena kļuva vēl produktīvāka, kad Kristīne ieradās pie manis darbā, un, pēc nelielas sarunas ar manu bosu, uzsāka darbu vēl vienā viņam piederošā restorānā. Tātad, Kristīnei ir darbs! (Jā, darbs, kurā vecākās māsas lomu uzņēmās maza taizemiešu sieviete Malivana, kuras balss galvā „Kristīneeeeeee” sāka skanēt jau pēc pirmajām pāris dienām. Darbs, kurā bosa lomu tiecās ieņemt ēģiptiešu izcelsmes kolēģis Tomijs ar pastiprinātu tieksmi uz komandēšanu un tai pat laikā reizi pa reizēm pārsteidzošiem emocionāliem draudzības uzplūdiem. Darbs, kurā virtuves darbinieku kompānija – čehs Jozefs un marokānis Junass bija vienīgie sabiedrotie pret intrigām un dzeramnaudu strīdiem. Vienvārdsakot, darbs, kurā garlaicīgi bija vien pāris rīta maiņās bez apmeklētājiem, bet ar miegainiem kolēģiem un omleti. – piebilda Kristīne)

Sākums bija grūts un neziņas pilns, taču pēc aptuveni nedēļas mums jau Amsterdamā bija mājas, darbs un pat draugu kompānija. Ar Viņa draugiem devāmies gan uz internacionālo Beyonce dienu, gan geju klubiem, vienmēr spīdoši un draudzīgi. Tad kādu vakaru, izejot pastaigā pa Red Light rajonu, es atradu draugu, ielu muzikantu, jo ar tiem vienmēr ir visvieglāk draudzēties. Kā izrādījās, viņš arī tik tikko ir uzsācis dzīvi Amsterdamā un strādā kā bārmenis alkohola muzejā, dzīvo turpat Red Lightā, tieši virs erotisko preču un prostitūtu veikala, kopā ar.. īstu žigolo! Jautrāku draugu kompāniju nevar vēlēties. Lai justos kā īsts amsterdamietis un katru dienu nopietni apdraudētu savu un citu dzīvību, iegādājos arī riteni. Tiesa gan, neticami lētu, jo zagtu, turklāt, pēc mēneša man viņu atkal nozaga. Tipisks Amsterdamas riteņa dzīves cikls.

Pirmo mēnesi darbā negāja tik spīdoši, kā vēlējāmies, jo jāmācās un jāstrādā bija daudz un smagi, taču, mums bija ļoti paveicies ar mūsu armēņu izcelsmes priekšnieku un internacionālajiem darba kolēģiem, tāpēc darbā atradām laiku arī lai kārtīgi sadraudzētos, smietos un dejotu, katru nedēļu kaut ko svinētu un padarītu šos restorānus par mūsu otrajām mājām. Jebšu drīzāk pirmajām, jo pēc aptuveni 3 nedēļām mums nācās pamest Deiva dzīvokli un atkal nonākt uz ielas. Bet tas ir neliela stāsta vērts notikums.

Kāds parasts rīts sākās ar Kristīnes un Deiva sarunu par to, ka viņš, iespējams, brauks uz Čikāgu un mums, iespējams, būtu jāpamet viņa dzīvoklis, un, iespējams, tas notiks jau pēc 3 dienām. Šāda pēkšņa faktu atklāsme mūs nedaudz pārsteidza, rīts turpinājās ar dažiem, iespējams, aizskarošiem vai sarkastiskiem jokiem, un tas beidzās ar to, ka mēs salikām visas savas mantas vienā miskastes maisā, izgājām uz ielas un sākām smieties. Jo ko citu darīt, kad tev pēc 4 stundām jāiet uz darbu, bet nav ne mazākās nojausmas, uz kurieni pēc darba doties?  Vēl pusotru mēnesi. Tad nu mēs nopirkām saldumus, apsēdāmies Amsterdamas centrā, smējāmies un priecājāmies. Laumiņu un gliteru spīdošā epopeja bija noslēgusies.