Chapter 19: Māja māja koks koks Beļģija Nīderlande

Tā nu mēs bijām lidostā pāris kilometrus no Parīzes. Saule svilināja nežēlīgi un mūsu ūdens krājumi bija beigušies. Priekšā aptuveni 20 km garš ceļš no lidostas līdz lielceļam un neviena mašīna nestājas. Viegls sapīkums un milzīgs nogurums. Beidzot kāds opis par mums apžēlojās un aizveda līdz lielceļam. Tālāk viss gāja mazliet vieglāk, dabūjām auto līdz Beļģijai, benzīntankā apēdām saulē izkusušās šokolādes un ar beļģu seriāla filmēšanas grupas dalībnieku nokļuvām līdz mums nepieciešamajai pilsētai – Gentei.

Šajā nelielajā Beģijas pilsētiņā izrādījās esam ļoti jauki un draudzīgi cilvēki. Tā, piemēram, īru krogā, kurā iegājām, meklējot internetu, lai sazinātos ar hostu, viesmīlis uzsauca alu bez maksas, jo ieraudzīja mūsu mugursomas. Savukārt, lai atrastu īsto autobusu, ar kuru nokļūt līdz hosta mājām, mums palīdzēja kādi pieci cilvēki, kuri pēkšņi mūsu aizgādāšanu līdz nepieciešamajai vietai uzskatīja par savas dzīves misiju. Patiecoties viņiem, iekāpām īstajā autobusā, kur kā jau mums diezgan ierasts, mēs uzskrējām virsū mūsu hostam Milanam, kurš strādāja par gidu laivā, kas vizina tūristus pa pilsētas kanāliem, kā arī par dīdžeju. Ieradāmies viņa mājā, kuru viņš īrēja un dalīja ar draugu Irunu – mākslinieku, dizaineri un vēstures skolotāju vidusskolā. Ak, jā, abi viņi vēl pie tam bija arī mūziķi un viss mājas pirmais stāvs kalpoja kā ierakstu studija. Es nezinu, kā mums izdodas nokļūt šādās vietās, bet tas vienmēr ir lielisks pārsteigums.

Tā nu šajā interesantajā kompānijā pavadījām pāris dienas, apskatot jauko, bet mazliet garlaicīgo flāmu pilsētiņu, skatoties filmas, iepazīstot elektroniskās mūzikas tapšanas procesu un pēdējā vakarā ierakstot pašām savu dziesmu! Izlēmām par labu hip hopa žanram, Iruns bija atbildīgs par mūzikas kopā likšanas procesu, bet visu ritma taisīšanu, pogu spaidīšanu, sintezatora izmantošanu un galu galā arī repošanu ļāva darīt mums pašām. Tā nu es ķēros pie dzejošanas, Andra sēdās pie sintezatora un kopā tapa skaņdarbs „Uz malu malām”, par ko pasmaidīt, atcerēties ceļu no Gentes līdz Amsterdamai un likt kā piemēru, kāpēc mēs abas nekad nekļūsim par reperēm.

Kamēr dzīvojāmies pie māksliniekiem, ieradās vēl divas Couchsurfing meitenes, kas piedāvājās aizvest mūs līdz Roterdamai. Mēs piekritām, šoreiz izvairīties no stopēšanas, bet izbaudīt jauki un komfortablu (un joprojām bezmaksas) braucienu uz Nīderlandi. Ar draudzīgajām meitenēm ieradāmies Roterdamā. Kā jau ierasts, gājām meklēt internetu McDonaldā, tad kādā krogā, kas izskatījās kā no amerikāņu vesterniem, tad sēdējām kanālmalā un beigu beigās nesteidzīgi ieradāmies atkal jaunās hosta mājās.

Hosts Saša bija jauks un vienkāršs puisis, kas atļāva mums gulēt no rīta, cik ilgi gribam, dejoja kopā ar savu mazo meitēnu, stāstīja savus stāstus par hip hopa jaunību, grafiti un skeitošanu un ļāva darboties ar viņa plašu kolekciju un iepazīties ar mūziku no, piemēram, Irānas.

Vēl Andra Roterdamā apguva skeita pamatus,  mēs baudījām siltu saulīti, dzērām kafiju. Vispār neko īpašu nedarījām. Un labi vien bija, jo tas bija sagatavošanās posms Amsterdamai.