Chapter 22: Vācija, dziesmas un alus. Bez asarām

Tātad beidzot pienāca diena, kad pametām pirmo valsti mūžā, kurā dzīvots ārpus Latvijas. Atkal jau bijām uz lielceļa ar lielu vēlmi pavadīt pēdējo ceļošanas mēnesi tā pa riktīgo, un tik traki, cik iespējams. Tomēr pirmā diena izvērtās krietni karstāka nekā plānots, vārda „karstāks” vistiešākajā nozīmē. Saule svilināja diezgan nežēlīgi, temperatūra bija aptuveni 35 grādi un džinsi kusa klāt pie kājām. Ar zīmi „Ķelne” rokās stāvējām pamīšus, jo ilgāk par 3 minūtēm nostāvēt nebija iespējams. Un kā izrādījās mēs neesam pārāk karstumizturīgas, jo jau pēc aptuveni 15 minūtēm mainījām plānu. Apstājās auto, kurā sēdošais vīrietis bija ceļā uz pavisam citu pilsētu, pavisam citā virzienā. Bet vismaz uz Vāciju viņš devās, tāpēc mēs izlēmām, ka dosimies ar viņu. Bijām nopirkušas telti un diezgan sajūsmā par plānu kempingot kaut kur dabā (nu kaut vai Vācijas dabā). Mūsu šoferis bija ļoti saprotošs un aizveda mūs uz lieliskāko vietu, kādu varējām iedomāties – jauks ezers, ar mazu ciematiņu apkārt, kur daudz koku un daudz iespēju uzsliet savu telti. Tā arī darījām un uz četrām dienām apmetāmies, ja ne īsti mežā, tad vismaz koku pudurītī gan un centāmies pārdzīvot karstumu vilni, kas tobrīd gāja pāri Centrāleiropai. Pārdzīvojām tīri veiksmīgi – sauļojāmies, peldējāmies jebšu pareizāk sakot, Andra peldējās, bet es bridu ūdenī un tēloju hidru, jo joprojām neprotu peldēt. Eh. Bet arī būt hidrai dažreiz nav pārāk slikti. Reizi pa reizei devāmies uz 2 km attālo pilsētiņu, lai tiktu pie interneta, auksta alus, un pārtikas. Naktīs dažreiz gulējām teltī, bet citreiz zem klajas debess, skatoties uz milzīgu, apaļu, sarkanu mēnesi un ezeru. Un dažreiz naktīs skuvām kājas. Bet tas laikam neizklausās pārāk skaisti un romantiski.

Pēc četrām dienām izlēmām, ka tomēr jāatgriežas civilizācijā. Dabūjām hostu Ķelnē un mēģinājām ātri līdz turienei nostopēt. Diez ko ātri neizdevās, jo Vācija nav stopēšanai īpaši draudzīga – pārāk daudz ceļu, kas ved uz visurieni un mazliet par maz smaidīgu cilvēku. Bet Ķelnē gan vismaz vienu atradām – mūsu hostu Endiju – puisi ar drediem, kas strādā par pavāru, vasarās braukā pa trance mūzikas festivāliem un reiz vienatnē ar riteni nokļuva līdz Indijai. Viņš dzīvoja Ķelnes foršākajā rajonā, kur pilns ar nesmukām mājām, bet jaukām kafejnīciņām, iespaidīgiem grafiti un trakiem māksliniekiem. To tad arī apskatījām un iepazinām. Jā, jā, bijām arī vecpilsētā, redzējām lielo baznīcu, kas vienmēr pozē seriālā “Kobra 11”, ja kāds vēl atceras par leģendāro Semīru. Pavadījām tur vien divas dienas un atkal jau bijām telts vietas meklējumos. Endijam bija jādodas uz Frankfurtes lidostu sagaidīt ierodamies draudzeni no Japānas, un mēs izlēmām, ka dosimies līdzi un pa ceļam lūgsim, lai mūs atstāj kādā mežā. Protams, nekāda skaidra mērķa mums nebija, bet Endijs, labs un gādīgs cilvēks būdams gribēja mūs atstāt kādā jaukā, drošā un izcilā vietā. Tā nu aptuveni stundu mēs braukājām apkārt, Endijs pārdzīvoja par draudzeni un mums, mēs pārdzīvojām par Endiju. Stresa pilna mašīna, kas beidzot apstājās kādā dabas parkā netālu no Ķelnes lidostas. Izkāpām un metāmies celt telti pirms satumšanas. Atradām lielisku pleķīti, šoreiz īsta meža vidū, kur netālu ezers ar pēkšķošiem putniem, tumsā spīguļo spīdvaboles, un virs galvām ik pēc 5 minūtēm lido lidmašīnas. Bija jauki.

Šajā pasaku cienīgajā mežā pavadījām vien vienu nakti, jo izrādījās, ka esam dabūjušas hostu Frankfurtē, un tā kā tuvojās negaiss, izlēmām par labu jumtam un komfortam. Sākām stopēšanu uz 20 km attālo Frankfurti un jau pēc pāris minūtēm to arī beidzām, jo mūs savā auto paņēma pavecāks pāris – vācu kungs šortos un dāma no Bulgārijas, kas tobrīd runāja pa telefonu un jau pēc brīža iespieda klausuli rokās Andrai, ar tekstu: „Pasaki kaut ko latviski!” Izrādījās, ka klausules otrā galā bija sievietes kolēģe, kura, nevienam nezināmu iemeslu dēļ, mazliet runāja latviski. Andra aprunājās. Visi priecīgi. Pāris turklāt bija tik priecīgs, ka nolēma nevest mūs pa taisno uz mums nepieciešamo vietu, bet pirms tam veikt pāris apļus pa Frankfurti un izrādīt mums visu, kas jāredz katram sevi cienošam tūristam. Mēs ļoti labprāt pildījām šo uzdevumu un jauki sadraudzējāmies ar mūsu šoferiem. Beidzot pēc kopbildēm un atvadām, nonācām iepriekš sarunātajā tikšanās vietā – stūra veikalā/kafejnīcā ar nosaukumu „Kiosks”. Tur satikām hostu Filipu – neregulāru ceļotāju ar pilnīgi normālu darbu reklāmas aģentūrā. Dzērām alu (jo Vācijā visi vienmēr dzer alu, visur, vienmēr, visi), runājāmies un palikām supermilzīgā dzīvoklī, kopā ar trīs viņa dzīvokļa biedriem.  Pavadījām pāris dienas lūkojoties gan uz Frankfurtes iespaidīgajiem debesskrāpjiem, nebeidzamajām banku mājām un vīriešiem uzvalkos, gan bezpajumtniekiem un narkomāniem, kas „tusē” uz vienas ielas un pārlieku nekautrējās lietot heroīnu turpat visu acu priekšā.

Pēc kontrastiem pilnās Frankfurtes izlēmām kartē atrast kādu pilnīgi neko neizsakošu, mazu vācu pilsētiņu, kas būtu pa ceļam uz Prāgu. Atradām perfektu un ekspektācijām atbilstošu. Tā nu dzīvojām trīs dienas Furtā, Firtā, vai kā nu to var iztulkot latviski kopā ar hostu Sāru – tipisku vācieti, kuras hobiji svārstās kaut kur starp skrituļošanu un trompetes spēlēšanu. Tā nu, kamēr bijām tur, devāmies uz baznīcas koncertu klausīties, kā viņa pūš trompeti skumjā orķestrī un kā bērnu koris apņēmīgi izkliedz dziesmu: „Kas notiek, Noass!?”. Vēl kopā ar viņu un pāris citiem ar Couchsurfing saistītiem cilvēkiem bijām Furtas/Firtas pilsētas svētkos, kur klausījāmies šlāgermūziku un mazliet skumām pēc Latvijas zaļumballēm. Vakars beidzās kādā visnotaļ īpatnējā naktsklubā, kur apmeklētāju vecums svārstījās no 40 līdz 60+ gadiem, pie griestiem karājās kristāla lustras un pie sienām – aļņu galvas.

Pēc šiem Vācijas diezgan mierīgajiem piedzīvojumiem, ar skaistu stopēšanas zīmi „Prāga” rokā, uzsākām ceļu uz zemi ar normālām cenām un māju sajūtu raisošiem bedrainiem ceļiem – Čehiju.