Chapter 24: Mēs braucam mājās

Jeb Wir Blumenkinder vom Bahnhof Ost.

Pēdējā rītā, pirms došanās prom uz Berlīni, notika vēl viens brīnums jeb veiksmīga likumsakarība, kādas mums šī ceļojuma laika ir gadījušās bieži. Andra savā telefonā saņēma īsziņu no mūsu izmisīgi meklētā puiša, kas bija atradis mūsu somu. Tā nu sarunājām nākamajā dienā tikties Berlīnes lidostā, jo mūsu šoferim tai dienā bija jālido uz Izraēlu. Kā izrādījās, Daniels (tā patiešām sauca puisi) bija izdzirdējis modinātāja signālu, kas skanēja no mana telefona. Ļoti, ļoti veiksmīga sakritība, ņemot vērā, ka jau nākamajā dienā viņš devās uz nedēļu ilgu atvaļinājumu.

Prieka pilnas varējām turpināt ceļu. Uz Berlīni nokļuvām ļoti ātri un viegli ar kādu draudzīgu arābu Ali. Un pirmā lieta, ko izdarījām – apēdām vistradicionālāko Vācijas ēdienu vispār – kebabu. Tad devāmies uz mūsu jaunajām mājām, iespējams, visnetradicionālākajām ceļa laikā. Bet varbūt arī nē, jo kas kuram ierasts un tradicionāls. Šoreiz, piecas dienas Berlīnē pavadīt bijām nolēmušas hipiju komūnā jeb telšu zemē teju pašā pilsētas centrā – „Teepee Land”.

Daži šos cilvēkus sauktu par organizētiem bezpajumtniekiem, daži par tādiem, kas seko saviem sapņiem un spēj izbēgt no kapitālistiskās pasaules uzspiestās sistēmas. Mēs – tā, pa vidu. Katrā ziņā šī vieta nudien ir kaut kas diezgan unikāls. Pirmajā vakarā uzslējām savu telti blakus vēl piecām citām un uzsākām Teepee Land izpēti. Pa mazām grupiņām uzceltas teltis, pašā vidū skatuve, kam pretī pāris veci dīvāni un centrā ugunskurs. Ejot tālāk, var redzēt no skārda, plēvēm un citiem materiāliem uzbūvētus vigvamus, kuros dzīvo senākie hipiju komūnas iemītnieki. Vēl mazliet tālāk ir dārziņš, baložu krātiņš, kaut kas līdzīgs mākslas objektiem no veciem velosipēdiem un no daudz kā cita, ko var atrast atkritumos, tad pludmale ar smiltiņām un pazemes bārs. Vienvārdsakot, viss, kas nepieciešams īstai pilsētai. Nu izņemot ūdeni un elektrību.

Pa dienu hipiji un pilsētiņas viesi praktizējās ielu mākslinieku trikos – mūzikas instrumentu spēlēs, poi un kociņu žonglēšanās, burbuļu pūšanās utt. Dziedāja dziesmas ap ugunskuru, runājās un draudzējās. Vakaros notika koncerti un kopīgas ballītes. Mēs ļoti veiksmīgi bijām arī nokļuvušas tur brīdi, kad Teepee Land svinēja 3 gadu dzimšanas dienas jubileju un uz koka dēļu skatuves uzstājās rokgrupas.

Ar Andru paguvām arī apskatīt pašu Berlīni – visus Brandenburgas vārtus un Reihstāgus, kā arī satikām lidostā Danielu un atguvām dokumentus. Tomēr visinteresantākais Berīnē bija tieši mūsu rajons, kur gluži nejauši var uziet gan Berlīnes mūra paliekas ar lieliskiem grafiti uz tā, gan, pārējot pāri tiltam, iekļūt regeja bārā, kur visi rastaforisti un latino ļaudis vienkopus, vakaros nokļūt pazemes stand-up komēdijas vakarā, un tikt ierautiem Love Parade – milzīgai ļaužu plūsmai, kas iet un dejo cauri Berlīnei, sekojot vairākiem busiņiem, no kuriem skan mūzika.

Un, protams, protams, vēlreiz – par Teepee Land. Tur satikām gan tādus personāžus, kā moldovu pāri, kas priecājas par dzīvi, pavecu portugāli, kas pārsvarā staigā apkārt svārkos, superkomunikablu britu Endiju, kas ziemā strādā Francijas kalnu kūrortos, bet vasaras pavada klejojot pa pasauli, francūzi un čīlieti, kas ar riteņiem atbraukuši līdz Berlīnei, meiteni Lunu, uz kuras muguras uztetovēts īsts mākslas darbs un, kura galvenokārt nodarbojas ar hula hoop riņķu griešanu, krievu tautības apjukušo ceļotāju Sašu, kam hipiju komūnas un šāda veida dzīvesstils liekas diezgan unikāla un neiespējama lieta un poļu puisi Tomasu, ar kuru kopā pēcāk nolēmām stopēt uz Polijas mūzikas festivālu.

Pēc dzīvošanas mierā un mīlestībā Berlīnes graustu un subkultūru vidū nolēmām doties uz vienu no noslēdzošajiem punktiem mūsu gadu garajā ceļojumā – rokmūzikas festivālu Polijā, ar diezgan skaidru un nepārprotamu nosaukumu – Vudstoku. Ar lielisku stopēšanas zīmi un Teepee Landā satiktu poļu puisi devāmies stopēt vajadzīgajā virzienā un jau pēc nieka 2 stundām tikām aizvesti līdz pat nepieciešamajai pilsētai netālu no Vācijas-Polijas robežas. Pirmais iespaids par Vudstoku bija .. iespaidīgs. Lai gan mēs ieradāmies tur dienu pirms paša festivāla sākuma, teritorija jau bija teltīm un pankiem/hipijiem pilna. Turklāt, ar pašiem draudzīgākajiem pankiem/hipijiem vispār, jo katrs satiktais piedāvāja alu (vai ko stiprāku), apskāvienu vai vismaz iemācīt noderīgās frāzes poļu valodā, piemēram, „Tumsa nāk!” „Aizveries!” un „Rāpuļi!”

Ar katru dienu festivāls kļuva aizvien vairāk apmeklēts, mēs paspējām gan iemācīties krišnu mantras, kuras tika skandētas netālu no mūsu telts katru rītu vairākas stundas, gan izkustēties (jo par dejošanu to laikam nevar nosaukt) pie dubstepa (tie, kuri pazīst Kristīni, tagad pārsteigumā rauc uzaci), līdz beigu galā, pēc 3 dienām, nolēmām doties tālāk. Varbūt tādēļ, ka cilvēku, un līdz ar to arī atritumu visapkārt, bija tik daudz, ka kļuva neiespējami pārvietoties, varbūt tādēļ, ka abas bijām ieslīgušas nelielā sentimentā un ilgās pēc mājām.Tā kā festivāla dienās tajā Polijas daļā ir vēl vairāki tūkstoši stopētgribētāju un mums priekšā bija aptuveni 1000 kilometri, nolēmām lēni un mierīgi veikt ceļu līdz Viļņai 2 vai pat 3 dienu laikā, taču, kā zināms *un tagad visi kopā* nekad nekas nenotiek tā, kā tu domā.

Tās pašas dienas vakarā pārsteidzoši laicīgi bijām nonākušas jau Poznaņā, ar autovadītāju, kurš izrādījās „Short Waves” īsfilmu festivāla producents, un satikt šādu cilvēku mums, kā komunikāciju studentiem, bija diezgan liels notikums. Poznaņā nolēmām pamēģināt nostopēt vēl vienu mašīnu, nokļūt.. kaut kur un tad pārnakšnot teltī, taču nākamās mašīnas vadītājs bija izpalīdzīgs poļu onkulis Andrejs, un tas ir kā likums – ja tu satiec izpalīdzīgu poli, tad tas ir uz ilgu. Izrādījās, ka Andrejs dodas līdz pilsētai, kura ir pie pašas Lietuvas robežas un tā nu pēc dažām pārdomu minūtēm un izsaucieniem „Katastrofa!”, kad paziņojām, ka grasāmies gulēt teltī kādā Polijas koku pudurī, piekrita mūs ņemt sev līdzi līdz pat maršruta beigām. Un tā nu sākās diezgan aizraujoša nakts ar mums, kuras lauztā krievu valodā centās izskaidrot kas mēs esam un ko darām, ar Andreju, kurš tikpat lauztā krievu valodā stāstīja mums par savu bosu, suni un sievu, ar daudz kafijām un enerģijas dzērieniem, kuri gan nepalīdzēja, jo pēdējos 250 kilometrus līdz mājām Andrejs centās pie stūres neaizmigt, bet mēs, nobijušās, pilnmēness apspīdētas un ārkārtīgi skaļi dziedot līdzi radio mūzikai, bijām gatavas pārņemt mašīnas vadību, ja nu Andrejs aizmigtu pavisam. Pārsteidzošā kārtā ap pulkstens 5 rītā mēs sveiki un veseli bijām izbraukuši cauri visai Polijai un nonākuši pie Lietuvas robežas, kā arī Andrejs bija parūpējies, lai mēs varētu nedaudz pagulēt (jo censties aizmigt tajā mašīnā būtu tikpat nervus kutinoši kā doties vakara pastaigā pa mīnu lauku) – tā kā viņš strādā par tālbraucēju un viņa bosam pieder vairāki „gruzaviki”, mēs tikām izmitinātas tajos un varējām izbaudīt pāris stundu miegu siltumā, gultai līdzīgā vietā un ar segu, kas pēc pēdējās nedēļas teltī bija ārkārtīgi patīkami. Nākamajā rītā Andrejs mūs sagaidīja ar galertu, pastēti, desu un olām, jeb tipiskām poļu brokastīm un aizvizināja līdz jaukai stopēšanas vietai, kur pēc pāris minūtēm jau sēdējām mašīnā, kas devās tieši uz Viļņu.

Tā nu mēs bijām ceļā uz mājām – priecājāmies par Maximu un Rimi, ko ieraudzījām pirmo reizi šī gada laikā, par lietuviešu valodu, kura tik līdzīga latviešu, par mežiem un laukiem, par to, ka, skatoties kartē, esam tuvāk Latvijai, nekā Itālijai, par visu to, no kā pirms gada ar lielāko prieku devāmies prom. Un mēs atkal esam Viļņā, vietā, kur sākās mūsu ceļš. Un nekas jau nav mainījies. Bet tomēr viss ir pavisam citādāk.