Chapter 23: Lai dzīvo Šve-e-eiks (un Čehija)!

Mūsu smukā, zilā Prāgas stopēšanas zīme patiesi bija ļoti noderīga, jo pēc draudzīga poļu kravas šofera lāča pakalpojuma tikām izmestas milzīga Vācijas autobāņa vidū, kur no visām pusēm traucas pīpinošas mašīnas. Drebošām rokām un kājām tomēr cēlām zīmi gaisā un cerējām uz brīnumu. Un kā parasti – brīnums patiesi notika. Gandrīz tai pat brīdī apstājās auto, kurā kāds ļoti runātīgs čehs mūs piekrita aizvizināt līdz mūsu galamērķim. Tā nu pavadījām pāris stundas omulīgās sarunās krievu valodā par Latviju, Čehiju, šofera dēlu tenisistu un meitu – jātnieci. Mūsu galamērķis gan nebija pati Prāga, bet gan iepriekš Google Maps noskatīts mežs, jau atkal ezera malā, aptuveni 20 km no galvaspilsētas. Mežu atradām, ezerus arī, un ar jau ierastu veiklību uzslējām telti. Tomēr šoreiz mūsu naktsmājas nebija tik jaukas un romantiskas kā iepriekš. Šoreiz mežs bija liels, melns, čaukstošs un krakstošs, pilns ar radībām, kas pa nakti vēlas noskaidrot, kas dzīvo teltī, un kuras neļauj miermīlīgi gulēt.  Vairākas reizes naktī modāmies no lēniem soļiem un smagiem elpas pūtieniem turpat pie auss, ložņājošām skaņām un brīkšķošiem kokiem. Un no rīta atradām dāvanu  – apgrauztu milzīgu zaru. Tad nu nospriedām, ka meža zvēri tomēr vēlas draudzēties, bet mierīgāku miegu tas tik un tā nepadarīja.

Tā nu naktis pavadot nemiera pilnas, dienās devāmies uz Prāgu, klejojām pa ļoti jauko un skaisto pilsētu, kāpām kalnos un pilīs, lietū klausījāmies džezu pilsētas centrā un vakarā uzgājām roka bāru ar dzīvo mūziku un īsteni pieklājīgu kroga atmosfēru.

Arī mazais ciematiņš, kam blakus atradās mūsu baisais mežs, bija pārsteigumu pilns. Kādu rītu devāmies kafijas un interneta meklējumos. Atradām omulīgu kūkotavu ar plastmasas krēsliem un tumsnēju oficiantu, kurš izrādījās arī šīs vietas īpašnieks. Vārds pa vārdam un dabūjām iespēju sataisīt latviešu kūkas kafejnīcas virtuvē. Tā nu mēs, divi latviešu pavāri, taisījām cepumu trijstūrmājiņas, kam devām lepnu nosaukumu „Rīgas kūkas”. Kafejnīcas īpašnieks tik ļoti priecājās par rezultātu, ka kūkas nokļuva pārdošanā, mēs dabūjām bezmaksas kokteiļus un picu par velti, iespēju jebkurā brīdī atgriezties un dabūt naktsmājas, mūžīgu draudzību un VIP statusu kādā mazā čehu ciematiņa kafejnīcā.

Prāga redzēta, kūkas gatavas, laiks doties tālāk un meklēt jaukāku mežu. Pētot internetā, ko skaistu vēl var redzēt Čehijā, uzgājām kādu dabas parku ar lielisku un daudzsološu nosaukumu – „Bohemian Paradise”. Nosaukums pārliecināja un izlēmām, ka jādodas turp. Atradām hostus uz vienu nakti vēl kādā Čehijas ciemā un ātri vien tikām līdz turienei. Atbraucām un tā kā tādi dabas bērni lūkojāmies uz puķainajām pļavām, rudzu laukiem un gandrīz vai sajutām sentimentu par to, cik tas viss ļoti atgādina mājas un Latviju. Laikam beidzot, pēc aptuveni 10 mēnešiem, kad atgriešanās laiks ir pavisam tuvu, sajutām ilgas pēc mājām. Bet tas tā, mazai atkāpei.

Tā nu plūcām puķes, skraidījām pa pļavām un spēlējāmies ar ceļa malā atrastiem kaķēniem un beidzot ieradāmies arī pie mūsu hostiem. Uzdāvinājām puķes (jo kaķēnus būtu mazliet par traku dāvināt) un iepazināmies ar čehu pāri, kas mūs bija piekritis izmitināt uz vienu nakti. Jo viņiem patīk darīt labas lietas, patīk bērni (pašiem viens ir), patīk aitas (mājas pagalmā ganījās kādas trīs) un patīk pankūkas, ar kurām tikām cienātas vakarā. Iegājām dušā, kas pēc dzīvošanas mežā ir liela vērtība un kārtīgi izgulējāmies. Grasījāmies jau atkal doties noparkot kaut kur dabā mūsu pārnēsājamo māju  – telti, kad Couchsrufingā ieraudzījām ziņu, no kāda cita hosta, kas arī bija piekritis mūs izmitināt Bohēmiskajā Paradīzē, vai vismaz pavadīt kopā laiku. Vēl joprojām apņēmīgi domājot, ka paliksim teltī, nolēmām tikties ar Voijtehu – čehu puisi, studentu, kurš mēdz ar kājām no Čehijas doties uz Baltijas jūru un par visjaukāko vietu pasaulē uzskata šo pašu Bohēmisko Paradīzi, kas reizē ir arī viņa mājas. Tikāmies, un sadraudzējāmies jau pēc piecām minūtēm. Viņš, ar diezgan lieliskām gida prasmēm izrādīja mums apkārtni – mazās pilsētiņas, daudzumdaudzās pilis, meža takas un dabas parka lepnumu – iespaidīgās klintis. Drīz vien arī izlēmām par labu komfortam un nolēmām palikt Voijteha mātes mājā. Turklāt nevis vienu dienu, kā sākotnēji plānots, bet gan trīs. Jo gulta bija daudz mīkstāka nekā zeme mežā, duša daudz karstāka nekā krāna ūdens benzīntankā un jauniegūtais draugs daudz labāks sarunu biedrs nekā meža zvēri.

Tā nu dienas čehu paradīzē pavadījām mazliet bohēmiski uzzinot visādas lietas par Čehiju, kāpjot klintīs augšā un lejā, vakarus pavadot skatoties gan latviešu, gan čehu filmas, ēdot ķiršus un aprikozes no garlaicīgākās vietas pasaulē – piemājas augļu koka parka, gaidot vētru, kas nekad nepienāca un iegūstot vienu no jaukākajiem draugiem ceļa laikā. (Mēs zinām, ka tu tagad lasi mūsu bloga ierakstu Google Transleiterī, tad nu sveiciens Tev, mūsu čehu draugs!)

No Šveika un hokeja zemes devāmies atpakaļ uz Vāciju, lai apciemotu draudzeni no Francijas renovēšanas komandas un beidzot redzētu slaveno Berlīni. Šoreiz mūsu stopēšanai bija liecinieks, tas pats Voijtehs, kurš spītīgi pateica, ka neies prom no benzīntanka, kamēr neredzēs, kā mēs nostopējam mašīnu. Labs ir. Viņam gan nācās pagaidīt kādu pus stundu, kamēr mēs kā parasti, padziedam un padejojam, sataisām ēšanas pauzi un izlemjam salasīt plūmes. Bet beigu beigās viņš redzēja ainu, kā mēs iekāpjam busiņā, kas mūs piekrīt aizvest atpakaļ uz Prāgu, no kurienes tad turpinājām ceļu uz Vāciju. Ceļš bija diezgan garš, bet saulains un pozitīvs. Pēdējā auto sēdošais vācu puisis pat piekrita izmest 100 km līkumu un aizvest mūs uz Halli (Saali), kurā dzīvoja mūsu Francijas workaway biedrs, meitene Felīna.

Priecīgas pateicām „atā” šoferim, izkāpām laukā, aizgājām līdz Felīnas mājām un … sapratām, ka esam atstājušas somiņu ar maku, telefonu un visiem dokumentiem pēdējā mašīnā. Uz pāris sekundēm iestājās viegla „Ak, tavu neražu”

(drīzāk gan būtu jāizmanto kādi nepieklājīgi krievu lamuvārdi) sajūta. Tā nu samulsušas sagaidījām Felīnu, mierīgi pavakariņojām viņas draugu lokā un centāmies saglabāt vēsu prātu. Tā kā Andra brauciena laikā aktīvi sarunājās ar šoferi, mēs zinājām šādu tādu informāciju par viņu. To, ka puisis studē Vīnē, strādā Vācijas kompānijā, kas ražo liftus invalīdiem, viņam ir 28 gadi un iespējams, viņu sauc Daniels. Jap, lielisks sākums detektīvseriāla cienīgai izmeklēšanai, ko mēs veicām turpmākās divas dienas, internetā meklējot visus uzņēmumus, kuri darbojas specifiskajā nozarē, apzvanot tos un jautājot, „Vai tur gadījumā nestrādā kāds 28 gadus vecs, blonds puisis?” Diezgan precīzs raksturojums, ņemot vērā, ka šādos te uzņēmumos strādā aptuveni 2000 darbinieku. Tikmēr Felīnai bija jādodas prom. Viņa gādīgi atvēlēja savu lielisko vecāku māju mūsu rīcībā, aizdeva mazliet naudas, ar ko tikt līdz Berlīnei un aizbrauca darba komandējumā cept maizi kādos Vācijas pilsētas svētkos.