Chapter 18: Naktīs, šaurās Parīzes ielās

Un atkal Francija. Mazliet skumji bija pārsoļot pāri tiltam, kas pilsētā Irunā kalpo par robežu starp Spāniju un Franciju un atgriezties vīna zemē. Bet saulainajām un pozitīvajām brīvdienām Spānijā bija jāsaka „atā”, jo bijām nospraudušas jaunu mērķi – atrast īstu darbu Amsterdamā (vai Berlīnē, jo svārstījāmies starp abām pilsētām). Tad nu pa vidu vēl jāapskata Parīze un jāsāk virzīties atpakaļ uz ziemeļiem. Tāds bija plāns un pie tā arī turējāmies. Kā pirmā pieturvieta, joprojām Francijas dienvidos, bija Tulūza – pilsēta, par kuru no francūžiem bijām dzirdējušas ļoti daudz. Ar ekspektācijām par „rozā pilsētu” aizstopējām līdz mūsu jaunajām hosta mājām. Šoreiz mūs Couchsurfingā piekritis izmitināt savās mājās bija kāds IT speciālists (mēs tādu ceļā kādus 20 esam satikušas), kurš dzīvoja iespējams visdārgākajā dzīvojamo māju rajonā Tulūzā. Viņš gatavoja lieliskas vakariņas, mēs taisījām viņam kūku, apskatījām pilsētu, kas mūsuprāt, bija drīzāk oranža nevis rozā. Izskaidrojumam – visas mājas būvētas no oranžiem ķieģeļiem, ko romantiskie francūži dēvē par rozā, lai izklausītos labāk.

Pāris dienas neko īpaši nedarot, izlēmām, ka jāpadara dzīve interesantāka un vienas dienas laikā jāaizstopē no Tulūzas līdz Parīzei, kas ir gandrīz 700 km. Ņemot vērā, ka visu ziemu bijām virzījušās no vienas vietas uz otru piesardzīgi – 200-300 km dienā, šis patiešām bija risks. Un risks atmaksājās, jo piedzīvojām vienu no jaukākajām stopēšanas dienām vispār. Saule spīdēja jauki un spoži, pēc katras nostopētās mašīnas un nobrauktajiem pārsimts kilometriem, laiski gulējām zālītē, ēdām našķus un baudījām īstenu ceļotāju prieku. Ceļā satikām arī pāris interesantus cilvēkus – puisi, kam busiņš ir mājas un kas nodarbojas ar rave ballīšu rīkošanu un vieglo narkotiku tirgošanu, jautru un lustīgu kurjeru, kas regulāri palīdz stopētājiem un tieši pirms pašas Parīzes – skaņu inženieri, kas ir strādājis ar Gipsy Kings, Vanessu Paradī un šobrīd palīdz metāla mūzikas grupām un pieskata mazo meitiņu. Runājāmies, spēlējāmies ar aizmugurē sēdošo bērnu un pilnīgi nemanot iebraucām Parīzē.

Mūsu hosts, protams, dzīvoja pašā pilsētas centrā, netālu no Luvras ar baznīcu kaimiņos. Satikām viņu, aziātiskas izcelsmes parīzieti Antuanu, kurš, pabeidzis juridisko fakultāti, paceļojis pa pasauli un atgriezies pie studijām, šoreiz IT jomā. Dendijs ar kuru kopā skatīties Disney multenes un priecāties par Parīzi. Klišejiskākajā un tūristu iecienītākajā galamērķī pasaulē centāmies notvert modes un mīlestības pilsētas sajūtu. Caur viegli visur sekojošo urīna smaku, cilvēku pārbāztajām ielām un cenām, kas atbilst japāņu tūristu makiem, mums tomēr tas izdevās. Jo būdama klišejiska, Parīze tomēr ir Parīze. Lai arī piedzīvojām pāris vilšanās, no kurām lielākā – Elizejas lauki -, kas izrādījās gluži vienkārši lielākā un dārgākā šopinga iela, mēs spējām noķert arī to īpašo sajūtu, kas ir atrodama tikai Parīzē.

Redzot neatkārtojami iespaidīgo Parīzes Dievmātes katedrāli, kurā iegājām brīdi, kad notika dievkalpojums, dziedāja koris un gaismas no vitrāžām radīja sirreālu sajūtu par atrašanos brīnumā; klīstot pa Perlašēza kapsētu, kur apglabāts gan Džims Morisons, gan Oskars Vailds un Edīte Piafa; saulei rietot, pastaigājoties gar Sēnas upi un vakarā dzerot vīnu Eifeļa torņa pakājē. Tomēr iespējams visskaistākais brīdis bija kopā ar mūsu hostu sēžot uz viņa mājas jumta, skatoties uz Parīzi un klausoties to pašu Piafu, jo nekas cits tam brīdim gluži nepiestāvētu vēl vairāk. Tas bija tas mirklis. Tad, kad saproti – dzīve dažreiz ir sasodīti lieliska.

Vēl Parīzē paguvām arī iekļūt Luvrā bez maksas, jo mūsu lieliskajam hostam bija bezmaksas ieejas biļetes. Aplūkojām sērīgo Monu Lizu un pārējos mākslas brīnumus arī. Nu vērienīgi un iespaidīgi nenoliedzami.

Tad vienu dienu mēs izdomājām, ka jāpagatavo vakariņas. Kā īsteni latvieši nopirkām 3kg kartupeļu, ar maisu izstaigājām visu Parīzi un, atnākot mājās, nolēmām cept pankūkas. Labs nodoms, bet mājās nebija rīves. Bet neatrisināmu problēmu nav. Tā nu sagatavojām lapiņu ar jautājumu franču valodā: „Vai Jums neatrastos rīve?” un drošā solī gājām pie kaimiņiem. Laipns vecs francūzis atvēra durvis, nopētīja mūs un lapiņu un ar smaidu sejā no virtuves iznesa mums nepieciešamo rīku. Pankūkas sanāca lieliskas un priecājās gan hosts Antuans, gan kaimiņš, kurš dabūja bezmaksas vakariņas un mūžīgu pateicību.

Tā nu Parīzes un arī Francijas piedzīvojumi bija galā. Pēdējā rītā pirms aizbraukšanas, Antuans sadeva šokolādes ceļam un pateica „uz tikšanos”, nevis „ardievas” un mēs devāmies uz bīstamāko pilsētas rajonu, lai pēc aptuveni divu stundu gaidīšanas atkritumu kaudzē beidzot atrastu auto, kas mūs aizved prom no Francijas galvaspilsētas un ieved … lidostā. Bet par to nākamajā reizē.